otrdiena, 2012. gada 24. janvāris

žopa


Kad Dievs dalīja smadzenes un sirdsapziņu, tad es stāveju rindā pēc pupiem, bet tie beidzās...un man tika piedzīvojumi un žopa!! Nu mans teiciens. Šaubos par to pirmo teiciena daļu, bet otrā desmitniekā, ar pupiem mani daba apdalījusi, bet žopas gan man netrūkst, gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Un tik tiešām cilvēkiem viss ir, kā cilvēkiem, bet man kā vnm visādi epic faili :D

svētdiena, 2012. gada 22. janvāris

`

Esmu ievērojusi intresantu parādību, kad man nākamajā dienā ir darāms, kas patiešām svarīgs es bieži vien pamožos neilgi pirms modinātāja, pat ja miegs ilgst dažas stundas.Un parasti tas notiek, kad ir uzlikts modinātājs, tas pierāda, ka zemapziņa ir programmējama kaut kādā viedā, protams uz šādu programmēšanu nevar vienmēr paļauties.

Brrr...esmu šobrīd pamodusies jau pusstundu atpakļ un nesppēju izlīst no gultas, tikai dēļ tā, ka tur ārā ir tik auksti, zem segas ir tik silti un patīkami un jau no domām par izlīšanau tajā aukstajā ziemas gaisā man liek norebināties, bet doma par smaržīgu rita kafiju liek man saņemtes :)

pierādīt sev un citiem

Šodienas pārdomu tēma par kaut kā pierādīšanu sev un citiem un kā tad īsti izpaužas mīlestība pret sevi. Jau sen biju sapratusi daudzas lietas šajā sakarā un mācos mīlēt sevi un but no tiem retajiem cilvekiem, kuriem nekas nav jāpierāda ne citiem, ne sev, nav jāsaka vai jādara kaut kas tā vardā, lai radītu kādu priekšstatu vai nav jāceļ sava vērtība un nozīmība, jo pašpietiekamība un darīt un būt tam, ko sirds kāro ir vislielākā vērtība.Pirmo reizi par šo lietu aizdomājos uzduroties vienai dzīves gudrībai, kā jau visus teicienus, kas man šķiet interesanti saglabāju to, bet diemžēl tas ir kaut kur nomaldījies, katrā ziņā tā jēga bija tāda- svarīgi dzīvot tā, lai pār tavām lūpām skan vārdi, kas atbilst sirdī justajam un darbi saskan ar sirdī kārotajiem. Tātad man dzīve ir bijis, kad tiešām virsū nāk pašnāvnieciskas domas, kad pārdzīvojumi ir tik stipri, ka liekas vieglāk nomirt nekā dzīvot, kad sirdī kārotais tik ļoti atšķiras no realitātē piedzīvotā, bet šādas domas needrīkst pieļaut, jo citiem ir daudz sliktāk un protams tas jau ir tādā, kā fantāziju līmenī, jo īstenībā, nekas nav stiprāks par izdzīvošanas instinktu, tomēr variants par sajukšanu prātā ir bijis krietni uzmācīgāks un tad vienīgais glābiņš ir, ka saproti tā vairs nevar dzīvot tālāk, jāvelta laiks sevis un pasaules izzināšanai, jāpievēršas garīgām lietām, jāmeklē sevī visa liekā draza un jātīra ārā, jāpilnveido sevi un savu dzīvi.


Savā blogā gribu nopublicēt pamācošu interviju ar ieskatu par šo tēmu ar sievieti, kas mani iedvesmo un, kuras vārdos vērts ieklausīties. Kā arī pievienošu vienu citu linku uz  patiesu rakstu, kuru sargā autortiesības neļaujot tālāk kopēt.°


 http://psihoterapeite.lv/raksti/raksts-12-01.htm


Lauma Lūse
Konsultē Personības pilnveidošanās centra direktore,
personīgās meistarības trenere, koučs Indra Melbārde
CIK TU ESI SLINKA! NĒ, MĪĻĀ  ESMU GUDRA
Publicēts:
Žurnāls „UNA” 2011. gada augusts
Viena sieviete devās uz kursiem, bet nepabeidza tos. Cita apmeklēja sporta klubu, bet atmeta fiziskām nodarbēm ar roku. Vēl cita, kura solījās skriet ik rītu, jau trešajā reizē labāk izvēlējās miegu. Nepabeigtības sajūta nebūt nav tikai vienas sievietes klupšanas akmens. Vai un kā iemācīties izdarīt lietas līdz galam?
Vasarīgais likums
Karstajā sezonā mēs apzināti vai neapzināti cenšamies izmantot visu, ko sniedz daba – tveram kņudinošos saules starus, peldam, skrienam, ēdam veselīgās ogas. Īsumā – ar pilnu krūti „plunčājamies” vasarā. Ļauj vasarai sevi vest pavadā! Nesodi sevi, ka negribas mācīties vai doties uz sporta klubu, pat ja tiek piedāvātas 70% atlaides. Tieši tādēļ jau piedāvā, ka tur līdz pat septembra beigām un oktobra sākumam iemājojis klusuma periods.
10 soļi, lai trenētu sevī prasmi dzīvot ar garšu
1. Necīnies ar pašas radītām vējdzirnavām! Indra Melbārde uzsver, ka bieži vien mēs dzīvē apņemamies darīt to, kas mums patiesībā nav vajadzīgs. Rezultātā sākas cīņa ar pašas radītām vējdzirnavām un pielietojam visu iespējamo „arsenālu” – sākot ar gribasspēku, beidzot ar pierādīšanu sev un citiem. „Bet vai man to patiešām vajag?” – tas lai kļūst par galveno jautājumu ikvienai darbībai, ko veicam.
2. Sadzirdi savu iekšējo balsi! Šobrīd daudziem notiek vērtību pārvērtēšana – cilvēki atsakās no ārišķībām, palielinās pieprasījums pēc iekšējo vērtību realizēšanas. Vai tu dari to tāpēc, ka tas ir prestiži? Vai tāpēc, ka tā dara visi? Atbildi sev uz jautājumu – kāpēc es to gribu, kas tajā vērtīgs? Ja agrāk cilvēki nereti gāja mācīties, jo viņiem bija nepieciešams sertifikāts vai apliecība, tagad arvien vairāk cilvēku izvēlas to darīt, jo pašiem ir interese, patiesa vajadzība. Piemēram, es eju uz teātri, jo mani tas patiesi interesē, nevis tādēļ, ka ir pirmizrāde un es varēšu pazīmēties.
3. Veic pagātnes revīziju. Izvērtē visus gadījumus, kad esi kaut ko iesākusi un vēlāk atmetusi tam ar roku. Un izanalizē – vai tev to tiešām vajadzēja? Un atceries tos kursus, mācības vai vienalga ko, ko līdz šim esi ar prieku beigusi. Interesanti, ka parasti mēs iesākam un pabeidzam tās darbības, kas mums šķiet interesantas, kas ir patiesi noderīgas. Ja ir interesanti, tad ir viegli iesākt, darīt un pabeigt. Un, visticamāk, tās ir lietas, kas tev patiešām ir vajadzīgas.
4. Attīri savu dzīvi un zemapziņu. Ir cilvēki, kas malu malās salīmē līmlapiņas ar padarāmo darbu sarakstu, tās noput un dažkārt stāv pat gadiem. Taču, ja tās nav noņemtas un darbi nav izdarīti, tās ir kā atgādinājums, zemapziņā krājas pārmetumi, veidojas stress. Tāpēc ilgstoši nepadarīto darbu sarakstus izmet un AIZMIRSTI! Līdz ar to savu dzīvi un zemapziņu attīri no nevajadzīgu darbu uzkrājumiem. Nepiepildītas apņemšanās var novest līdz tam, ka tu sāc justies pati sev parādā. Ir svarīgi atbrīvoties no šādiem parādiem un pateikt – man to nevajag! Esmu brīva!
5. Izvēlies to, kas sagādās tev patiesu prieku. Kad esi veikusi pagātnes izpēti par izdarītajiem un nepaveiktajiem darbiem, kad esi attīrījusi savu dzīvi no pašas radītiem parādiem un atbildējusi uz jautājumu „Vai man tas ir vajadzīgs?”, tu vari spert soli tālāk un izvēlēties to, kas tev patiešām aizrauj un šķiet interesants. Un tas nozīmē – dzīvot ar garšu. Varbūt tā nav skriešana, ar ko daudzi aizraujas, kas kļuvusi par prestižu nodarbi, bet ātra soļošana. Varbūt tas nav sporta klubs, bet peldbaseins. Varbūt tas nav ne viens, ne otrs, bet pilnīgi kaut kas cits. Fantazē, kas ir tas, ko tu gribētu, ja viss būtu iespējams? Svarīgi ieklausīties sevī. Dzīvē vienmēr iespējams kaut ko pārkārtot, uzlabot, pilnveidot. Varbūt to, kas tev patīk un aizrauj, iespējams sasaistīt ar savu ikdienu, ģimeni un varbūt pat ar darbu? Varbūt ir lietderīgi meklēt domubiedrus, varbūt citu sporta klubu, atrast treneri, kas fascinē.
6. Atsakies no nevērtīgā. Jaunībā ir aktuāli daudz ko piedzīvot, nereti ir aktuālas ārišķīgas lietas, bet pamazām cilvēks kļūst viedāks, jo saprot, kas ir patiesi vērtīgs un kas nevērtīgs, un vienkārši atmet to, kas šķiet mazsvarīgs. Ir vērts paanalizēt, vai atdeve ir līdzvērtīga ieguldītajai enerģijai. Apzināti atsakies no lietām, kur ieguldi pārāk lielu enerģiju, bet atdeve ir maza. Ja papildus darbs prasa milzīgu enerģiju un nekam citam nepaliek laika, varbūt nav jēga to turpināt. Svarīgi iztīrīt dzīvi ne tikai no nevajadzīgiem krāmiem, bet arī darbiem un domām.
7. Neradi sev lieku stresu. Ja nepatīk, atsakies! Ja tev izvēlētā darbība šķiet kā smags pienākums, tad nevajag! Svarīgi ir aizrauties, darīt ar prieku. Laikā, kad arvien vairāk pieejamas visdažādākās iespējas un vienlaikus gribas vairākas aktivitātes, neatņemams pavadonis, protams, ir arī stress. Vai tev vajag vēl kaut ko jaunu, kas tev nepatīk? Atsakies, ja esi sapratusi, ka tev tas nav vajadzīgs. Mēs esam gatavi notikumiem un lietām tikai tad, kad esam gatavi...
8. Iztēlojies galarezultātu! Jebkuru lietu uzsākot ir noderīgi nodarboties ar pašmotivēšanu. Vienkāršākai sevis motivēšanas veids – iztēloties lielisku gala rezultātu – vizualizēt to, sadzirdēt citu un sevis atzinību, sajust gandarījumu, kāds būs, kad rezultāts būs sasniegts. Ieteicams domās aizceļot nākotnē un apjaust, kādi ir plusi, ja esmu šo nodarbi darījusi ilgstoši.
9. Pabeidz mazās lietas! Ja esi cilvēks, kas bieži iesākto nenoved līdz galam, tad esi gatava, ka uzreiz sevi pilnībā nepārveidosi. Arī ar spēcīgu pašmotivāciju, ilgstoši darāmi darbi var palikt pusdarīti. Svarīgi sevī izkopt prasmi pabeigt iesākto mazās lietās. Vispirms apzinies, ko vēlies un apzināti to dari, ik pa laikam izvērtējot, kā tu to dari, un obligāti piefiksē brīdi, kad esi pabeigusi. Ja virtuvē jānomazgā trauki, sāc, koncentrējies pabeidz un ar gandarījumu novērtē, ka viss ir tīrs un pabeigts, process ir noslēdzies, ir pabeigtības sajūta. Lielās nepabeigtās lietas sastāv no daudziem maziem ieradumiem, kas netiek pabeigti. Sāc trenēties vieglajās kategorijās.
10. Paslavē sevi! Dienas beigās plānotājā paskaties un pievelc krustiņu – izdarīts! Šo lietu es izdarīju līdz galam... Tā ir rezultativitāte. Jēga ir tad – ja tu to dari, zinot, kāpēc. Ir cilvēki, kas drudžaini dara un darbojas, visu laiku ir procesā, un paši īsti nezina, kāpēc viņi to dara. Visu laiku notiek apmāts „žurku” skrējiens, no kura tie netiek ārā. Labas zāles pret to - par katru mazo darbiņu, ko esi izdarījusi līdz galam, pārvarējusi grūtības, paslavē sevi – pasaki sev paldies. Piemēram, tu dienā iemācies desmit vārdus svešvalodā (to neviens tev nevarēs atņemt!), un ik reizi paslavē sevi. Lielos pabeigtos projektus, piemēram, valodu kursu beigšanu var nosvinēt ar sev tuviem cilvēkiem. Tādejādi tu sevi iepriecināsi, tevī iesakņosies gandarījums par pabeigtu darbu un zemapziņa mudinās tevi vēlreiz piedzīvot šo burvīgo sajūtu!
Ko tu iegūsi, ja pabeigsi!
Tu tiksi pie rezultāta! Un tam ir ciešs sakars ar pašapziņu. Ja es kaut ko apņemos darīt un pabeigt līdz galam, es turu pati sev doto vārdu, nemētājos ar solījumiem, un tā ir laba sajūta. Tāpēc vajag apņemties mazāk izdarīt, lai patiešām varētu izdarīt. Darīt to, kas patiešām patīk un ir vērtīgs.
Man ir līdz kaklam jeb kritiskais punkts!
Kā nepadoties?
Kā zināms, daudzām no mums, uzsākot kādas aktivitātes (un tās ir no sirds gribētas!) pienāk kritiskais punkts, kad gribas tām atmest ar roku. Kā nepadoties? Mēs katra dzīvojam savā pasaulītē, kur ir ierasta vide, pazīstami notikumi, cilvēki, kas mums patīk, un, iespējams, ir kas tāds, kas arī nepatīk, bet tas viss ir pierasts, zināms, prognozējams. Mūsu pasaule ir gadiem būvēta, tajā ir arī netīkami cilvēki, nepatīkami darbi, ar ko esam iemācījušās sadzīvot, radot visai komfortablu vidi. Bet ārpus komforta zonas ir dažādi kārdinoši „jauninājumi” – itāļu valodas kursi, peldēšanas nodarbības, autoskola... Pirmo reizi apmeklējot, piemēram, autoskolu, tas šķiet interesanti, piemēram, instruktors ir patīkams, pirmie braukšanas mēģinājumi visai veiksmīgi, trešajā reizē parādījies slinkums – esmu nogurusi, piektajā reizē – kaut kā iestājusies rutīna. Ir jāapzinās – ja tu nepadodies, bet pārvari šo mirkli un izdari līdz galam, tu iemācīsies vadīt automašīnu, līdz ar to tava komforta zona paplašināsies un tā paliks tev uz visu mūžu. Tā ir jauna brīvība, jaunas iespējas. Un tas ir tā vērts! Lai tas kļūst par dzinuli tavai attīstībai! Ir jāmāk sevi motivēt, vizualizēt nākotni un pārvarēt šo kritisko punktu.
Indra Melbārde: „No vienas puses – šī komforta zonas pārvarēšana it kā ir pretrunā ar to, ka jādara tas, kas patīk. No otras puses – izaugsme un attīstība ir iespējama tikai tad, kad sevi kaut mazliet pārvaram. Gribu minēt līdzību ar atlētu, kurš treniņā var pacelt svara bumbu desmit reizes. Viņš to dara, lai trenētu savus muskuļus. Jautājums, kad spēkavīra muskulatūra tiek trenēta visvairāk? Atbilde – vienpadsmitajā reizē, kad vingrinājumu veica ar vislielāko piepūli.
Kad esi sevi pārvarējusi, izgājusi no komforta zonas, tad tu esi izdarījusi dienas darbu. Katras dienas beigās sev pajautā – kurā situācijā es šodien sevi mazliet pārvarēju? Ļoti daudzi paliek ierastajā komforta zonā, kurā ir ērti. Ieguvēji ir tie, kas katru dienu pārvar komforta zonas, trenē savu varēšanas muskuli.
Viss notiek, jo man ir mērķis!
Ja cilvēkam rodas megamotivācija kaut ko darīt, viņš ātri pieņem lēmumu un rīkojas. Iekšējie spēki atmostas brīžos, kad esam krīzē vai pacēlumā, iedvesmas brīdī. Tie ir divi dabiski enerģijas avoti. Daudzi neapzināti izmanto krīzes enerģijas ģeneratoru. Ir cilvēki, kas apzināti ļaujas, lai krīzes nāk, jo tās paver iespēju spert milzu soļus uz priekšu un izdarīt ātrāk. Piemēram, tu it kā gribi mācīties valodu, bet šajā dzīves situācijā jūti, ka valoda tev nav aktuāla un vajadzīga. Taču brīdī, kad tev piedāvās tavu sapņu darbu ārzemēs, tu pēkšņi rodi sevī spēku koncentrēties un iemācies valodu īsā laikā. Jo rodas enerģija.
Mēs varam izvēlēties – gaidīt krīzi vai nodarboties ar pašmotivāciju.
Kāda tu esi?
  • Mērķtiecīgā sieviete vai procesa baudītāja
Ir procesa cilvēki un rezultātu cilvēki. Lietas uzsākt un pabeigt vieglāk ir rezultātu cilvēkiem, jo viņiem ir dabas dots talants mērķtiecīgi domāt, apzināties mērķi un motivēt sevi. Procesu cilvēki aizraujas ar procesu un viņi var darīt darbu ilgstoši, baudot pašu darīšanu. Rezultāta cilvēkiem primārais ir mērķis un tā sasniegšana, viņi ātri māk ģenerēt idejas, kā līdz mērķim nonākt. Ja sieviete ir mērķtiecīga, viņa aizies uz veikalu un ātri izvēlēsies tērpu, procesa cilvēkam par galarezultātu lielāku gandarījumu sniegs pats process – auduma meklēšanu, salīdzināšanu, aksesuāru izvēle, uzlaikošana… Katrai vajadzīga sava pieeja darbu pabeigšanai. Uz rezultātu orientētiem cilvēkiem darbu pabeigšana un mērķu sasniegšana parasti viegli padodas, procesa baudītājiem šis var būt jautājums, pie kura īpaši jāpiestrādā – ir vērts padomāt par mērķu izvirzīšanas kursiem, privātām konsultācijām, treniņiem utt. Un vienlaikus, saglabājot sevi, ļauties procesa baudīšanai.
  • Vienpate vai sieviete, kura uzskata „bariņā jautrāk!”
Ir intraverti cilvēki, vientuļnieki, un tiem vieglāk būs vieniem pašiem uzsākt kaut ko jaunu. Ir tādi, kas bez cilvēkiem nevar, tad labāk iet bariņā. Indra Melbārde iesaka: „Ja esi izteikti intraverta, ieteicams, laiku palaikam, pārvarēt komforta zonu un kaut nelielos projektos darboties kopā ar kādu. Ja esi bara cilvēks, attīsti sevi pretējā virzienā ,nododies, piemēram, meditācijām. Jo tas ir kaut kas savādāks, nekā ierasts, jauna pakāpe sevis izaugsmē. Caur sevis pārvarēšanu, mēs sevi bagātinām. Atceries – svarīgi aizrauties ar šiem jauninājumiem, darīt to ar prieku.”
  • Iniciatore vai pakļāvīgā
Ir sievietes, kurām draudzenes saka – ejam uz sporta klubu! Viņas pāris reizes aiziet, bet tad atmet... Ja iniciatore būtu viņa pati (tātad tā ir viņas izvēle kaut ko darīt), tad viņai būtu vieglāk turpināt, jo tā ir viņas vēlme. Ir cilvēki, kas vienmēr paši pieņem lēmumus, tie uzņemas atbildību par savu dzīvi, viņi ir mērķtiecīgi, viņus ir grūti pamācīt vai bīdīt, jo viņi neļaujas. Ja kaut ko liks darīt ar varu, būs pretēja reakcija. Bet ir arī cilvēki, kuri lēmumus paši nepieņem, gaida, kad kāda draudzene uzrunās; viņi varbūt pat provocēs, lai kāds cits izrādītu iniciatīvu, priecāsies, saņemot no draudzenes dāvanu karti uz sporta klubu. Mēs esam dažādas, ir noderīgi apzināties, kādas mēs esam, un kāda motivācija mums ir derīga.
3 iemesli, kāpēc pametam iesākto
I
Sekundārais izdevīgums, jeb patiesie slēptie nolūki. Ja es saprotu, ka jādara, bet nedaru, būtu godīgi sev jāatbild uz jautājumu „kāpēc?”. Mēs dažkārt slēpjamies pat no sevis, sakām – ai, man slinkums! Patiesībā te slēpjas sekundārais izdevīgums jeb patiesie slēptie nodomi. Sekundārais izdevīgums ir viss pozitīvais, ko cilvēks neapzināti gūst no kādas šķietami negatīvas situācijas, ieraduma, attiecībām. Parasti, ja mums dzīvē kaut kas ir nenotiek, kā vajag, un tas ir ilgstoši, mēs neapzināti iemācamies no tā gūt arī kādu „labumu”.
Hm, varēju taču „iespringt” un dabūt labu iespēju nopelnīt naudu. Kāpēc es to nedarīju? Bet varbūt, ja es būtu piekritusi šim darba piedāvājumam, es, iespējams, pelnītu vairāk nekā mīļotais vīrietis, un viņam varētu tas nepatikt.
Hm, man ir liekie kilogrami, bet kāpēc es neturpinu iet uz sporta klubu? Varbūt man ir bailes, ka ja es kļūšu slaida, iespējams, iepatikšos citiem un varbūt manās attiecībās parādīsies greizsirdība. Bet varbūt tā ir vēlme pēc miera, tas ir laiks sev pašai, kad varu būt prom no cilvēkiem un sevi palutināt.
Ja saprot sekundāros izdevīgumus, tos var pārvērst par maziem mērķiem un risināmiem jautājumiem. Tad arī daudz kas notiek savādāk, iesāktos darbus vieglāk pabeigt.
Jautājumi, uz kuriem, godīgi atbildot, vari noskaidrot slēptos patiesos nolūkus nepabeigtiem darbiem.
Lai strādātu ar sekundāro izdevīgumu, tas vispirms ir jānosaka. Visvienkāršāk ir uzdot tiešus jautājumus sev pašai:
– Kāpēc es … neizdarīju līdz galam?
– Ko man tas dod?
– Kas parasti notiek, kad es kaut ko nepabeidzu?
– Kā es zinu, ka iesāktais jāpārtrauc?
– Kādās situācijās, ar kādiem darbiem tas notiek visbiežāk?
– Kas notiks, ja es visu iesākto pabeigšu līdz galam? Vai man tas ir izdevīgi?
– Ko es jūtu, kad pārtraucu…?
– Kāpēc es līdz šim brīdim neesmu iemācījusies iesāktos darbus pabeigt līdz galam?
– Kāpēc man tas ir izdevīgi?
Uzdodot šos jautājumus svarīgi ir būt godīgai pret sevi, ieklausīties sevī. Atbildes var būt visdažādākās, arī pārsteidzošas. Ko darīt ar iegūto informāciju? Izvērtēt un pieņemt lēmumu savā dzīvē kaut ko darīt savādāk, vai arī pieņemt sevi ar visiem stiķiem un niķiem. :)
II
Nevēlamas izmaiņas. Ja mēs kaut ko sākam darīt, tas var ieviest izmaiņas mūsu līdzšinējā dzīves sistēmā. Lai mēs attīstītos, mums jābūt elastīgiem. Tā ir zemapziņa, kas mūs mazliet tur pie vecās kārtības. Viss, kas nāk jauns, ievieš korekcijas mūsu dzīvē un tuvinieku dzīvē. Bieži vien jaunais nesākas vai netiek pabeigts ne tāpēc, ka negribam, bet apzināti vai nepazināti tuvinieki mūs no tā attur. Piemēram, rodas situācija, kad kāds saslimst, un tu nevari pārcelties dzīvot citur. Tu gribēji braukt uz kursiem, kas sola tev „lielu izrāvienu dzīvē”, bet, izrādās, neviens nevar bērnu pieskatīt, kaut solīja. Šādos brīžos jāatbild sev uz jautājumu – vai es esmu vai neesmu saimnieks savā dzīvē? Vai manī ir pietiekoša motivācija, lai šos jautājumus atrisinātu? Tas atkal ir mērķu jautājums. Ja cilvēks zina savu mērķi, prot to saskaņot ar sev tuviem cilvēkiem, viņam ir interesantāk dzīvot. Ne vienmēr vieglāk, bet dzīves garša kļūst baudāmāka.
III
Kaut kā nesanāk uzreiz! Tev šķiet, ka ar auto brauksi izcili jau pirmajā reizē un, ja mācīsies franču valodu, tad ātri vien iemācīsies tekoši runāt. Sporta klubā apaļums burtiski izkusīs. Bet, izrādās, nekas nenotiek tik ātri, kā gribētos! Tev liekas, ka tevi slavēs, bet reālajā dzīvē izrādās, franču valodas izruna nav pareiza, bet autoskolā instruktors nemitīgi aizrāda. Tev jāzina, ka viena no izcilības pazīmēm ir nebūt perfektai – ir svarīgi iet un darīt, mēģināt un nestādīt sev par mērķi visu darīt perfekti uzreiz. Ja esam mēģinājušas, kļūdījušās un izdarījušas secinājumus, tas ir daudz vērtīgāk, nekā, ja kaut kas notiek viegli. Patiesībā ir tā – ja kādi kursi vai jaunas nodarbes tev šķiet paveicamas ļoti viegli, tu neatrodies īstajā vietā. Jo īstā vieta ir tur, kur mazliet jāpārvar sava komforta zona. Jo tikai tad notiek attīstība.
Indra Melbārde: „Es tomēr gribētu reabilitēt tos cilvēkus, kas kaut ko iesāk un nepabeidz. Dažkārt man liekas, ka viņi gudri dara, jo, iespējams viņiem to nemaz nevajag.”

otrdiena, 2012. gada 17. janvāris

uzkāpt uz grābekļa


Ir trīs varianti: 1. mācāmies no citu kļūdām, 2.mācāmies no savām kļūdām, 3.nemācamies ne no viena kļūdām. Pirmais variants protams ir tas ideālais, bet kamēr cilvēks pats nav piedzīvojis reti kurš spēs mācīties no svešas pieredzes, te jau visiem noteikti nāk galvā teiciens par to, ka bērnam var stāstīt cik grib, ka uguns ir karsta un apdzedzināsies. Es, kā jau vairums piederu pie nelaimīgā trešā varianta - nu gan viss, vairāk NEKAD tā nedarīšu, nemūžam utt, bet pēc kāda laika, kad pārdzīvojuma emocijas noplēn un uzroodas patīkmaias satraukums viss atkārtojas. Tas tā- ar humora piedevu un pozitīvismu, dažās kļūdas ir pārāk labas, lai tās atkārtotu tikai vienreiz hehe :) Runājot par tiešām nopietnām kļūdām, kuras pamatīgi nākas nožēlot jau laikam  ir krietni mazāka daļa, kas neizvērtēs ieprikšējo negatīvo pieredzi un nemācīsies no tās. Raksts par šo tēmu arī ļoti pozitīvs, precīzs un kodolīgs.


Kļūdīties ir cilvēcīgi. Mēs zinām arī teicienu – no kļūdām mācās. Diemžēl, dzīvē tā iekārtots, ka mēs neprotam mācīties no citu kļūdām, un, kamēr pašas neuzkāpjam uz tā grābekļa, uz kura kāpušas jau citas, neticam, ka ar kātu tiešām var dabūt pa galvu. Visbiežāk šādas kļūdas pieļaujam tieši emociju iespaidā, jo racionālā domāšana vienkārši atslēdzas. Espati.lv apkopoja dažus populārākos grābekļus, kuriem stampājam pa virsu visas kā viena. 

  1. Mēs piedodam un atgriežamies pie viņiem jau kuro reizi. Kaut esam nolēmušas šķirties, un, pat ļoti iespējams, ka iniciators ir bijis tieši viņš, pēc kāda laika esam gatavas piedot un atgriezties. Nav lieki jāpiebilst, ka  atgriešanos vēlas viņš, jo izrādās, ka jau sesto reizi nespēj dzīvot bez savas mīļotās.  Mēs, protams, esam kā spārnos, dzirdot šo vaļsirdīgo atzīšanos, sajūtamies kā glābējas un, ilgi nedomājot, piekrītam atjaunot attiecības. Nez kādā brīnumainā kārtā nodzēšas fails ar to, kāpēc tad īsti šķīrāmies. Vairs neatceramies nevienu strīdu vai kaitinošu ieradumu. Un, protams, mēs domājam, ka šoreiz viss būs citādāk un uz mūžu.
  2. Mēs domājam, ka esam īpašākas par citām. Iepazīstamies ar brīnumjauku vīrieti. Tas nekas, ka viņš savulaik pavedinājis jau kādu draudzeni, viņas māsu un māsīcu. Ak, tās vieglprātīgās!  Mēs jau neesam tādas! Mēs esam īpašas, tāpēc mūs viņš tik viegli ap pirkstu neaptīs, mēs taču nemaz netaisāmies padoties, tikai izbaudīt šo uzmanību un pasmieties par viņu no saviem augstumiem, jo mums par viņa nodomiem viss ir zināms.  Bet kādu dienu mēs nejauši attopamies viņa gultā. Kā tas gadījās? Kā tas notika? Un lieki piebilst, ka kopš tās reizes no viņa telefona zvanu neesam saņēmušas.
  3. Pēc kopā pavadītas nakts viņi noteikti iemīlēsies. Mēs domājam – ja mums ar vīrieti ir bijis sekss, tas noteikti kaut ko nozīmē. Atcerēsimies, ka vīrietim sekss sākas biksēs, bet sievietei galvā. Viņiem, lai ar mums gulētu, nav vajadzīga īpašā emocionālā saikne, savukārt mēs gluži vienkārši jaucam fizisko tuvību ar emocionālo tuvību.
  4. Viņi mums var melot acīs skatīdamies. Jo gluži vienkārši mēs viņiem akli ticam. Ne vienmēr draudzenes stāsts par kādu citu, ar kuru mūsu vīrietis redzēts sēžam bārā, jāuztver ar pilnīgām šausmām, bet varbūt der ieklausīties, ja mums par mīļotā ne visai uzticamajām gaitām informē arī citi draugi un paziņas? Mēs sakām: ”Muļķības!” Viņš taču visu paskaidroja – biznesa tikšanās vai veca draudzene, kuru pazīst no divu gadu vecuma, bet visticamāk, ka visas draudzenes sūdzambībeles ir šizofrēniķes un nespēj vien sagaidīt mūsu šķiršanās brīdi, vai ne?
  5. Mēs kaut kādu nezināmu cēlu mērķu vārdā esam kopā ar pilnīgu kretīnu. Viņš jau trešo reizi aizmirst mūsu dzimšanas dienu, viņš nekad nepiedāvā aizbraukt pakaļ pēc darba, kad ārā gāž lietus kā no spaiņiem. Viņam riebjas visas mūsu draudzenes un galu galā mums vispār nav, par ko runāt. Mēs pašas gan skrienam pēc katra svilpiena un atsaucamies uz katru lūgumu palīdzēt. Tas ir tik netaisnīgi! Bet...mēs vēl joprojām esam šim vīrietim blakus. Iespējams, ka visi spilveni un draudzeņu pleci pieraudāti slapji, bet nekas nemainās. Vislielākais trieciens nāk tad, ja tomēr izlemjam savam princim pateikt visu, ko par viņu domājam. Visticāmāk, ka atbilde būs:”Ak, kungs, nu kas tev liek man palīdzēt? Nepalīdzi! Pats tikšu galā!” vai “Es taču nezinu, ko tev dzimšanas dienā dāvināt, pasaki, ko gribi, nopirkšu!” un visbeidzot: “Ja jau esmu tāds kretīns, ej prom!”
  6. Mums tā patīk vēlamo uztvert par esošo! Mēs bieži vien izsapņojam kaut kādas lietas un tik ļoti tām noticam, ka, atklājoties nevēlamajai patiesībai, rodas vilšanās, kas līdzinās šoka stāvoklim. “Kā!? Viņš taču bija manī iemīlējies, kāpēc viņš pasūtīja mani trīs mājas tālāk, kad naktī, viegli iereibusi no tikko izdzertās vīna glāzes, es aizrakstīju pikantu īsziņu?” Visticamāk, ka nepārprotamais flirtsmūsu izpratnē bijusi tikai tāda jauka pačalošana aiz pieklājības. Vīrieši mēdz būt arī vienkārši galanti. Vai arī situācija, kad esam jau izdomājušas sev vēlamo dzimšanas dienas dāvanu... Izdomājušas un iedomājušās, ka viņš ar savām lieliskajām ekstrasensa spējām to ir nolasījis no acīm. Kas, ellē, tas? Biļetes uzDisko nakti? Bet kā tad ar tiem satriecošajiem Swarovski auskariņiem? Un lieki piebilst, ka staigājam sapūtušās nedēļu, kuras laikā apvainošanās iemesls mūsu vīrietim ir biezā miglā tīts.
Kāpēc šīs kļūdas pieļaujam? Laikam jau tāpēc, ka mīlas lietās tomēr negribas zaudēt romantiku un ticību labajam. Gribas domāt, ka ar katru nākamo reizi tiešām pasaule kļūs labāka, un viss izdosies. Un tik ļoti negribas jau pašā sākumā kādu noniecināt. Ja nu viņš ir viens no desmit tūkstošiem? Un ļoti iespējams, ka tieši tā esi savu vienīgo atradusi – ļaujoties neprātam. Tāpēc šīs emocionālās kļūdas nekad nebeigsies, un mēs turpināsim par tām runāt atkal un atkal....




Sievietēs un vīriešos - īpašības, ko mēs meklējam.

Šis raksts tiešām neko jaunu man neatklāja tikai atgādināja mūžseno patiesību, ka vīrieši mīl ar acīm, tomēr kārtējo reizi lika man mazliet saskumt un aizdomāties. Jo īpši to padara fakts sakarā ar manis pašas personīgo pieredzi un novērojumiem. Un apvienojot šos abus aspektus man gribās uzcept vesalu atsevišku rakstu, jo pārdomu par šõ tēmu ir tik daudz, ka komentārā neietilps. No vienas puses nav jēgas iztirzāt to visu it kā no tā mainītos pasaules lietu kārtība, cepties par to, kas  tā tas ir, bija un būs. Bet no otras, ja jau sirds uzrunā, tad kāpēc apklusināt. Pievienošu arī rakstu lasītāju koemntārus zem kuriem varētu likt savu + zīmīti.


Lai gan mēs katra esam citādāka, izrādās, ka pretējā dzimumā mēs meklējam aptuveni vienas un tās pašas īpašības. Reizēm, iespējams, tas ir pat neapzināti, bet tomēr pastāv kritēriji, pēc kuriem gan sievietes, gan vīrieši meklē savus partnerus.

Aptaujājot vairākas sievietes par to, ko viņas meklē vīriešos, piecas nozīmīgākās īpašības bija šādas:
1.    Labas spriešanas spējas/gudrība
2.    Inteliģence
3.    Uzticība
4.    Sirsnīgums, mīļums
5.    Materiālā atbildība, pastāvība

Kādēļ gan tieši šīs īpašības ir tik būtiskas un kā sievietes šīs īpašības meklē?

Pastāv trīs iespējamie skaidrojumi, kādēļ tieši šī īpašības sievietes meklē vīriešos : evolucionāri-bioloģiskais, vēsturiski-kulturālais un psiholoģiski-emocionālais skaidrojums.
  • Evolucionāri-bioloģiskais skaidrojums tiek balstīts uz to, ka ar šādu vīrieti sieviete var veidot nākotni, šajos vīriešos neapzināti tiek saskatīts „labs gēnu materiāls”. Šāds vīrietis kopā ar viņu audzinās bērnus un cels māju.
  • Vēsturiski-kulturālais skaidrojums tiek balstīts uz to, ka agrāk sieviete „dzīvoja caur vīrieti”, sievietei nebija nekādu tiesību, un no vīrieša bija atkarīgs tas, cik veiksmīga bija viņa dzīve, ja vīrietis ir uzticīgs, gudrs, inteliģents, sirsnīgs un materiāli pastāvīgs – dzīve, kaut gan ar daudziem ierobežojumiem, bija daudz jaukāka.
  • Psiholoģiski-emocionālais skaidrojums tiek balstīts uz to, ka sieviete uzticas vīrietim, kuram piemīt šādas īpašības un jūtas pasargāta un mīlēta.
Sievietes šīs īpašības meklē diezgan neapzināti. Tas ir tādēļ, ka gandrīz katra sieviete ir tendēta uz ilgtermiņa attiecībām. Ir īpašības, kuras var pamanīt jau pirmajā tikšanās reizē – inteliģenci, gudrību, sirsnīgumu, tādas īpašības kā uzticību un materiālo atbildību iespējams nevar redzēt uzreiz, bet šī īpašības arī atklājas ļoti ātri.


Savukārt vīrieši, atbildot uz jautājumu par to, ko viņi meklē sievietēs, atbildēja šādi:
1.    Fiziskā pievilcība un seksuāla pieejamība
2.    Labsirdība
3.    Uzticība (fiziska)
4.    Piemīlīgums, maigums
5.    Uzticamība (morāli)

Arī vīriešu izvēlei pastāv trīs iespējamie skaidrojumi, kādēļ tieši šī īpašības vīrieši meklē sievietēs: evolucionāri-bioloģiskas, vēsturiski-kulturālais un psiholoģiski-emocionālais skaidrojums.
  • Evolucionāri-bioloģiskais skaidrojums arī tiek balstīts uz „labu gēnu materiālu”, ar ko kopā veidot ģimeni.
  • Vēsturiski-kulturālais skaidrojums uzskata, ka daudzi vīrieši joprojām sievietes uzskata par skaistu lietiņu, ar ko palepoties sabiedrības priekšā un kurai pieglausties aukstā naktī.
  • Psiholoģiski-emocionālais skaidrojums attiecas uz vīriešiem, kuri vēlas veidot ilgtermiņa romantiskas attiecības, un sievietes ar šīm topa piedāvātajām īpašībām ir piemērotas šāda veida attiecībām.

Šis salīdzinājums perfekti atspoguļo to, cik sievietes un vīrieši tomēr ir atšķirīgi, jo, ja sievietes par primārām īpašībām uzskata garīgās īpašības, tad vīrieši lielāku vērību pievērš vizuālajām īpašībām, bet tā tas laikam bijis un būs vienmēr.


Lasītāju komentāri.


1)Patiesībā jau skumji, ka vīrieši pārsvarā meklē to fizisko sievietā. Gribas jau teikt, ka nē, mans vīrietis tāds nav, bet tomēr rodas jautājums, vai es būtu tik mīļa un jauka, ja pēkšņi kaut kādu iemslu dēļ mans ādas tonis kļūtu bālāks, uzrastos svara problēmas un tml., vai viņam pietiktu ar to kas sirsniņā? gribas jau teikt, ka jā pietiktu, bet nu nez..šitie topi liek aizdomāties.
2)Runājot par fizisko skaistumu, katram jau ir savi skaistuma etaloni un, ja vīrietis ir ar Tevi kopā, tas tak nozīme, ka pirmkārt jau fiziski, otrkārt emocionāli Tu esi viņam pievilcīga. Ejot laikam gribot negribot mēs mainamies. Vairāk, mazāk, tā vai šitā, bet mainamies. Un tas ir sava veida pārbaudījums vīrietim, vai viņš par spīti visam joprojām jūt to pašu, jo arī viņš galu galā mainās. vai... vai viņš mēģina iestāstīt Tev un sev, ka viss ir kā agrāk, bet tiklīdz uzrodas jaunāka, smukāka, bezrūpīgāka tā prom ir... šis otrais variants ir ļoti sāpīgs un tad mainīt ko ir ļoti grūti. Tāpēc der reizēm padomāt, vai Tu izskaties tā, kā gribētu, uzvedies tā kā gribētu, lai pēc tam, kad pazaudē to, kas ir bijis nav sajūta, ka tagad gan es saprotu un otrreiz daudz ko darītu citādāk. Galvenais, ja Tu pati Jūties labi un esi ar sevi apmierināta, lai viņš skrien, lai cik tas būtu grūti- ir jāļauj iet.

par manu blogu

Kā jau minēju savos iepriekšējos rakstos es jūtu, ka man vajag vietu, kur vienkopus savāk visu, kas man uz sirds un pratā, .Jau iepriekš esmu mēģinājusi veidot blogus, bet arī bloga veidošana ir darbs, kas ikdienas saspringtajā ritmā ir papildus slodze un ne vienmēr ir laiks un vēlēšanās ar to nodarboties, kā arī zinot manu personību, kad ļoti ātri iedegos ar kādu ideju vai nodarbošanos un tikpat ātri apdziestu ceru, ka kopā ar šo vietni būšu uz ilgu laiku. Paskatoties manā datora un e-pastos ir pilns ar rakstu linkiem, atziņām, izteikumiem, fotofgrāfijām un maniem tābrīža personiskajiem meumuāriem nolēmu, ka beidzot ir jāievieš kārtība, vismaz tajā daļā, kas  nav tik dziļi dvēselika, personiskia un svešām acīm neatklājama. Dažkārt lasot citu cilvēku teikto tas liekas tik pazīstams un tuvs it kā es pati to būtu rakstījusi un liekas, ka labāk izklāstīt domas nav nemaz iespējams vai  ir piedzīvota personiski uz savas ādas. Un tā ir vistīrākā taisnība, ka lai kaut ko saprastu mums pašiem ir jābūt tadai pieredzi, sapratīs tikai tas, kuram pašam tā ir bijis, man patīk teiciens paēdušais izsalkušo nesapratīs. Vēl man patīk viedokļu apamaiņas un dažādi cilvēki un dažādi uzskati. Un tāpat, kā pasaulē nav cilveku divu vienādu fiziski, tāpat nav arī divu vienādu cilveku ar vienādiem nervu sazarojumiem un savienojumiem, tas ir psiholoģisiki vienādu. Un ar vienādu dzīves pieredzi- skatījumu. Protams psihiski un fiziski vesaliem cilvēkiem jau ģenētiski, insinktu līmenī un emocionālajā visi cilvēki alkst un kāro pēc viena un tā paša un dēmoniņi visos mīt līdzigi. Bet neaizmirsīsim, ka katrs ir neatkārtojama, unikāla personība. Tipiski sev esmu novirzījusies no sākotnējās tēmas, arī ar šo savu īpašību ir jāstrādā, bet kamēr ir domu plūsama un iedvesma es to izmantoju, tas tāds attaisnojums pašai sev. Un šis raksts tapa sakarā ar to, ka tikko izlasīju pāris rakstus, kas man iepatikās un vēlos nopublicēt arī šeit.

pirmdiena, 2012. gada 9. janvāris

uzsākot jauno 2012

Šodien ir jau 9.janvāris, bet es vēl neesmu veikusi atskaiti par pagājušo gadu. Mazliet jau ir sanācis pārdomāt, kas ir bijis labs un  kas slikts, ko varu mācīties..., bet tas ir bijis steigā, troksnī. Gribas apsēsties mierā un visu apdomāt, izanalaizēt un noforumulēt arī rakstiskā veidā. Pirmais, kas nāk galvā- laiks lido tik ātri, vēl tāda sajūta, ka nupat uz deguna bija pagājušais (nu jau aizpagājušais) Jaunais gads un nepaspēj ne apgriezies, kā klāt ir jau šis un liekas, jo vecāki ķļūstu, jo laiks sāk iet ātrāk un tas mani biedē. Gadi iet, bet es nevirzos uz augšu, protams jebkura virzība uz augsu jāuztver, kā attīstība, emocionālajā plānā protams esmu guvusi pieredzi un pārdzīvojumus un liekas, ka esmu jau gudrāka, kā pagājušo gadu, starp citu tas ir tipiski man katru gadu domat, ka pagājuso gadu es gan biju stulba:). Bet runājot par matreālo plānu viss virzās nevis uz augšu, nevis pat stāv uz vietas, bet notiek pat lejupslīde. Un tas ļoti skumdina. Bieži zūd motivācija tam ko daru, uzdodu sev jautājumu kāpēc, var taču savādāk, vieglāk, laimīgāk, bet tad atceros mūžseno patiesību- kaimiņu dārzā zāle vienmēr ir zaļāka un labi ir visur tur, kur mūsu nav. Atbilde ir- tā ir šībrīža situācija, kas varbūt nav no tām spožākajam, bet jāsaņemās pacietība, jo nākotnē būs labāk, bet negribas eksistēt dēļ kaut kādas tālas nākotnes perspektīvas, dzīve aiziet šeit un tagad, gribas dzīvot un baudīt dzīvi nevis eksistēt, nākotne ir iztēle, pagātne atmiņas, dzīve ir šeit un tagad. Vispār laika jēdziens ir ļoti relatīvs, bet nenovirzīšos no sava raksta galvenās domas. Tā jau ir cilvēku problēma nespēja novērtēt to, kas ir. Īstenībā es bieži jūtos diezgan apmierināta, līdz nesāc pievērst uzmanību kas un kā ir citiem, salīdzināt ar sevi un tad sametās skumji ap sirdi, bet ir arī otra monētas puse, kur cilvēkiem ir daudz daudz sliktāk un tad sāk likties, ka ,žēloties ir grēks. Mazlietiņ atgriežoties pie laika jēdziena un sasiatot to kopā ar jaunā gada atskaiti, tad jaunais gads bieži ir atsperes punkts jaunām apņemšanām, jaunai dzīvei, jauniem mērķiem utt, Bet reti kuram patiesi izdodas tās realizēt. Jebkurai apņemšanai vajag lielu gribasspēku un nopietnu darbu.Var no solīt sev daudz ko un no sirds tā arī domāt, bet realizēt darbos ir pavisam cita lieta. Rīdienas jēdziens pats par sevi vilina, no rīdienas mēs sportosim, ieturēsim diētu, atteiksimies  no kaitīgiem ieradumiem, iesim laicīgi gulēt, paveiksim darbus laicīgi, būsim kārtīgi un tā tālāk un joprojām.Atskatoties uz pagājušo gadu ir apņemšnās, ko man izdevies izpildīt un ir apņemšanas, kas paliks uz nākamo gadu. Man ir izdevies cīnīties ar šādiem un tādiem saviem iekšējiem dēmoniņiem, sanācis sevi motivēt un nepadoties, ir bijuši gadījumi, kad šie dēmoniņi lien laukā, jo nogalināt es tos vēl nemāku un nezinu vai tas iespējams, bet tādod mirkļos es vienkāršī atļauju tā tam notikt pēc tam saņemot tos grožos. Un protams vēl ir daudz kas, kas ir lieks, ko ar prātu apzinos, bet jūtas nespēju kontrolēt. Kopumā pagājušais gads bija intresants un emocijām bagāts, varbūt ne vienmēr tām labākajām, sirdis lūza, solījumi, cerības, sāpes, vilšanās, nespēja atlaist, samierināties, mirkļa vājumi, neloģiska un neadekvāta  rīcība un viss pa apli, sīkāk šo psiholoģisko trilleri laikam vēlos atstāt pagājušajā gadā, lai gan pāri tam laikam vēl tikts līdz galam nav. Pozitīvais- traku traku ballīšu un daudz netrūka, piedzivojumu jūras, kurus atcerēties vai neatcerēties un ne vienmēr to labāko....Ar apreibinošajām vielām ir tāpat, kā ar uguni var apdedzināties pamatīgi.. Bet kas man nekait jaunai un  brīvai. Katrā ziņā ir no kā  mācīties, kur augt, ir kur pilnveidoties.   Un protams man ir arī savi mērķi un  apņemšanās jaunajam gadam, kurus pacentīšos arī realizēt un padarīt vēlamo par esošo kaut vai solīti tuvāk.Beidzot esmu apņēmusies ieviest un arī regulāri papildināt ssavu blogu, kurā vienviet izklāstīt daļu no tā, kas man uz sirds un galvā darās, atskaitot to daļu, kas nebūs pārāk dziļa un personiska un tos dvēseles piedzīvojumus un pārdzīvojumus, kas nav domāti publiskai apskatei. Nobeigumā jāsaka, ka horoskopu 2012. gadam gan vēl tīri intreses pēc neesmu skatījusies, bet nobeigumā, tas taču būs mans gads- pūķa, tā kā jābūt veiksmīgam.

svētdiena, 2012. gada 8. janvāris

Atziņas no grāmatas "Mazais princis", Antuāns de Sent-Ekziperī

  •  Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas, kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas. /Mazais Princis/
  • Viņš nekad nav ieelpojis nevienas puķes smaržu. Viņš nekad nav palūkojies uz zvaigzni. Viņš nekad nevienu nav mīlējis. Viņš nekad neko citu nav darījis kā tikai skaitījis rēķinus. Un augu dienu viņš atkārto : "Es esmu nopietns cilvēks!" - un vai plīst aiz lepnuma.  /Mazais Princis/
  • Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs.  Bet, ja jēriņš apēd puķi, tad ir tāda sajūta, ka pēkšņi apdzisušas visas zvaigznes! /Mazais Princis/ 
  • Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās krāsas. Viņa tērpās lēnām, pielaikodama ziedlapiņas citu pēc citas. Viņa negribēja uzplaukt izspūrusi kā magone. Viņa gribēja parādīties visā savā krāšņumā. 
  • Man vajadzēja par viņu spriest pēc darbiem, nevis pēc vārdiem. Viņa apdvesa mani ar savu smaržu un darīja gaišāku manu dzīvi. Man nevajadzēja bēgt prom! Man vajadzēja nojaust viņas maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega.  /Mazais Princis/ 
  • Man taču ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribu iepazīt tauriņus. /Roze/
  • Tad tu tiesāsi pats sevi. Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. /Karalis/
  • Šo cilvēku visi pārējie nicinās, ir karalis, ir godkārīgais, ir dzērājs, ir biznesmenis. Tomēr vienīgi viņš man neliekas smieklīgs. Varbūt tādēļ, ka viņš nodarbojas ar kaut ko citu, nevis pats ar sevi.   /Mazais Princis/ 
  • Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi.   /Mazais Princis/ 
  • Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka.  /Mazais Princis/ 
  • Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē. /Lapsa/
  • Ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās . Labības lauks man neko neatgādina.  Bet tev ir mati zelta krāsā. Kad tu būsi mani pieradinājis... Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu./Lapsa/
  • Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām.  Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu./Lapsa/
  • Jūs esat skaistas, bet tukšas.  Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus. Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze./Mazais princis/
  •  Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams./Lapsa/
  • Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. /Lapsa/
  •  Labi ir tur, kur mēs neesam. /Pārmijnieks/
  • Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, - ieteicās mazais princis. - Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud... Viņi ir laimīgi, - noteica pārmijnieks.
  • Cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā … un neatrod to, ko meklē...Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē …/Mazais princis/
  • Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud./Lapsa/
  • Es pastāstīju jums tik sīki par asteroīdu B612 un atklāju jums tā numuru vienīgi pieaugušo dēļ. Viņiem patīk skaitļi. Kad jūs viņiem stāstat par kādu jaunu draugu, viņi nekad nepajautās pašu svarīgāko. Viņi nekad jums nevaicās: “Kāda draugam balss? Kādas rotaļas viņam labāk patīk? Vai viņš kolekcionē tauriņus?” Viņi jautā: “Cik viņam gadu? Cik viņam brāļu? Cik viņš sver? Cik nopelna viņa tēvs?” Un tikai tad viņiem liekas, ka viņi to pazīst. Ja jūs sakāt pieaugušajiem: “Es redzēju kādu skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģenārijām uz palodzēm un baložiem uz jumta…” – viņi nespēj iztēloties šo māju. Viņiem ir jāsaka: “Es redzēju māju, kas maksā simttūkstoš franku.” Tad viņi izsauksies: “Cik skaisti!”
  • - Katram cilvēkam zvaigznes ir savādākas. Ceļiniekam tās norāda ceļu. Citiem tās ir tikai mazas uguntiņas. Zinātniekiem tās ir problēmas. Manam biznesmenim tās bija zelts. Bet visas šīs zvaigznes klusēja. Tev turpretim būs zvaigznes, kādu nav nevienam ...
    - Kā tas saprotams?
    - Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties!
    Un mazais princis atkal smējās.
    - Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc ... Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: "Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!" Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.
  •  Čūskas ir ļaunas. Reizēm viņas kož tikai sava prieka pēc.

Atziņas no grāmatas "Tavs iekšējais spēks",Šivi Dua.

Es esmu apņēmusies no katras grāmatas, ko izlasu izrakstīt svarīgākās tās atziņas, domu graudas un sev tuvākos citātus vai vienkārši rindkopas, kas man ir patikušas. Ne vienmēr tas nozīmē, ka es ar visu esmu simptprocentīgi vienprātis, bet katra izlasītā grāmata paplašina manu redzesloku un tas man palīdzēs paturēt atmiņā grāmatas būtību. Tātad pirmā grāmata ir Šivi Dua "Tavs iekšējais spēks". 
  • Tiklīdz tu, ar spēku apveltītais cilvēks, sapratīsi, kā esi sevī radījis iekšējos konfliktus, tu spēsi veidot sev citādu dzīvi- tādu, kas dabiski sniegs tev lami.
  • Ikviena doma ir lūgšana un uz katru lūgšanu tiek atbildēts. Tādēļ ļoti uzmanīgi vēro savas domas.
  • Konflikts domās rada konfliktu dzīvē, un tas savukārt veicina stresa rašanos.
  • Tu bieži neapzinies, kas atrodas tavā zemapziņā, bet tur esošais nemitīgi izpaužas tavā dzīvē.
  • Tikai tevis paša radītā karma tev piešķir sodu vai balvu par padarīto. Dievs tevi mīl tādu, kāds esi.
  • Viss esošais ir tāds, kāds tas pašalaik ir. Tas nepārstās eksistēt tikai tāpēc vien, ka tu to neakceptē. Un tas nemainīsies tikai tāpēc vien, ka tev tas nepatīk.
  • Atstājot situāciju Radītāja ziņā, tu ļauj savā apkārtnē risināties dievišķajai darbībai.
  • Tikai un vienīgi tu pats valdi pār savu dzīvi.
  • Tu vienlaikus vari piesaistīt gan matrealo labklājību, gan garīgumu, ja vien to vēlies.
  • Nevis bagātība,  bet gan spēka informācijas pakates veido tavu dzīvi.
  • Tu vienmēr saņem to, ko esi pelnījis- atbilstoši savām domām un uzskatiem,
  • Dusmas tāpat, kā jebkuras citas negatīvas emocijas rodas iekšējā konflikta dēļ. Ja šis konflikts netiek likvidēts dusmas kļūst par paradumu, kas pilnībā pārņem kontroli pār tevi.
  • Izvērtējot prātā radušās domas, nekad nenosodi sevi. Atbrīvojies no negatīvajiem domāšanas modeļiem un aizstāj tos ar atbilstošiem pozitīvajiem modeļiem.
  • Pārāk daudz cerību un prasību divu cilvēku attiecībās iznīcina spontānumu un izasauc negatīvas emocijas.
  • Patiesa neierobežot mīlestība ir spēcīga pozitīva enerģija, kas pamazām izkliedē visas negatīvas enerģijas, tādas, ka vainas izjūta, citu cilvēku apsūdzēšana un atriebības vēlme.
  • Skaidri apzinies, ko tu dod citiem cilvēkiem, jo tas viss pie tevis atgriezīsies daudzkārtīgā apmērā.
  • Ir tikai viena ārkārtīgi spēcīga enerģija, kas spēj radīt laimi tevī un tavā apkartnē- neierobežota mīlestība jeb tava būtība.
  • Mīlestība tavā dzīvē ir tas pats, kas asinis cilvēka ķermenī.
  • Mīlestību nevar dot vai ņemt. Mīlestību var izjust.
  • Tu patiešām esi perfekts tāds, kāds šobrīd esi.
  • Nespēja akceptet esošo situaciju rada pārmērīgas cerības un prasības.
  • Pārmērīgas cerības un prasības nomāc, toties mīlestība atbrīvo.
  • Tu vaino citus savas nezināšanas dēļ.
  • Vēlamos rezultātus dod nevis sevis salīdzināšana ar citiem, bet gan pārliecība par sevi un skaidrs priekšstats par to, ko gribi.
  • Nedrošība tev neļauj iegūt to, kā dēļ jūties nedroši.
  • Neviens fizisks ievainojums nerodas bez konkrēta "uzaicinājuma".