svētdiena, 2012. gada 8. janvāris

Atziņas no grāmatas "Mazais princis", Antuāns de Sent-Ekziperī

  •  Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas, kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas. /Mazais Princis/
  • Viņš nekad nav ieelpojis nevienas puķes smaržu. Viņš nekad nav palūkojies uz zvaigzni. Viņš nekad nevienu nav mīlējis. Viņš nekad neko citu nav darījis kā tikai skaitījis rēķinus. Un augu dienu viņš atkārto : "Es esmu nopietns cilvēks!" - un vai plīst aiz lepnuma.  /Mazais Princis/
  • Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs.  Bet, ja jēriņš apēd puķi, tad ir tāda sajūta, ka pēkšņi apdzisušas visas zvaigznes! /Mazais Princis/ 
  • Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās krāsas. Viņa tērpās lēnām, pielaikodama ziedlapiņas citu pēc citas. Viņa negribēja uzplaukt izspūrusi kā magone. Viņa gribēja parādīties visā savā krāšņumā. 
  • Man vajadzēja par viņu spriest pēc darbiem, nevis pēc vārdiem. Viņa apdvesa mani ar savu smaržu un darīja gaišāku manu dzīvi. Man nevajadzēja bēgt prom! Man vajadzēja nojaust viņas maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega.  /Mazais Princis/ 
  • Man taču ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribu iepazīt tauriņus. /Roze/
  • Tad tu tiesāsi pats sevi. Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. /Karalis/
  • Šo cilvēku visi pārējie nicinās, ir karalis, ir godkārīgais, ir dzērājs, ir biznesmenis. Tomēr vienīgi viņš man neliekas smieklīgs. Varbūt tādēļ, ka viņš nodarbojas ar kaut ko citu, nevis pats ar sevi.   /Mazais Princis/ 
  • Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi.   /Mazais Princis/ 
  • Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka.  /Mazais Princis/ 
  • Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē. /Lapsa/
  • Ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās . Labības lauks man neko neatgādina.  Bet tev ir mati zelta krāsā. Kad tu būsi mani pieradinājis... Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu./Lapsa/
  • Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām.  Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu./Lapsa/
  • Jūs esat skaistas, bet tukšas.  Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus. Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze./Mazais princis/
  •  Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams./Lapsa/
  • Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. /Lapsa/
  •  Labi ir tur, kur mēs neesam. /Pārmijnieks/
  • Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, - ieteicās mazais princis. - Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud... Viņi ir laimīgi, - noteica pārmijnieks.
  • Cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā … un neatrod to, ko meklē...Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē …/Mazais princis/
  • Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud./Lapsa/
  • Es pastāstīju jums tik sīki par asteroīdu B612 un atklāju jums tā numuru vienīgi pieaugušo dēļ. Viņiem patīk skaitļi. Kad jūs viņiem stāstat par kādu jaunu draugu, viņi nekad nepajautās pašu svarīgāko. Viņi nekad jums nevaicās: “Kāda draugam balss? Kādas rotaļas viņam labāk patīk? Vai viņš kolekcionē tauriņus?” Viņi jautā: “Cik viņam gadu? Cik viņam brāļu? Cik viņš sver? Cik nopelna viņa tēvs?” Un tikai tad viņiem liekas, ka viņi to pazīst. Ja jūs sakāt pieaugušajiem: “Es redzēju kādu skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģenārijām uz palodzēm un baložiem uz jumta…” – viņi nespēj iztēloties šo māju. Viņiem ir jāsaka: “Es redzēju māju, kas maksā simttūkstoš franku.” Tad viņi izsauksies: “Cik skaisti!”
  • - Katram cilvēkam zvaigznes ir savādākas. Ceļiniekam tās norāda ceļu. Citiem tās ir tikai mazas uguntiņas. Zinātniekiem tās ir problēmas. Manam biznesmenim tās bija zelts. Bet visas šīs zvaigznes klusēja. Tev turpretim būs zvaigznes, kādu nav nevienam ...
    - Kā tas saprotams?
    - Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties!
    Un mazais princis atkal smējās.
    - Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc ... Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: "Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!" Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.
  •  Čūskas ir ļaunas. Reizēm viņas kož tikai sava prieka pēc.

2 komentāri: