uzkāpt uz grābekļa

Ir trīs varianti: 1. mācāmies no citu kļūdām, 2.mācāmies no savām kļūdām, 3.nemācamies ne no viena kļūdām. Pirmais variants protams ir tas ideālais, bet kamēr cilvēks pats nav piedzīvojis reti kurš spēs mācīties no svešas pieredzes, te jau visiem noteikti nāk galvā teiciens par to, ka bērnam var stāstīt cik grib, ka uguns ir karsta un apdzedzināsies. Es, kā jau vairums piederu pie nelaimīgā trešā varianta - nu gan viss, vairāk NEKAD tā nedarīšu, nemūžam utt, bet pēc kāda laika, kad pārdzīvojuma emocijas noplēn un uzroodas patīkmaias satraukums viss atkārtojas. Tas tā- ar humora piedevu un pozitīvismu, dažās kļūdas ir pārāk labas, lai tās atkārtotu tikai vienreiz hehe :) Runājot par tiešām nopietnām kļūdām, kuras pamatīgi nākas nožēlot jau laikam  ir krietni mazāka daļa, kas neizvērtēs ieprikšējo negatīvo pieredzi un nemācīsies no tās. Raksts par šo tēmu arī ļoti pozitīvs, precīzs un kodolīgs.


Kļūdīties ir cilvēcīgi. Mēs zinām arī teicienu – no kļūdām mācās. Diemžēl, dzīvē tā iekārtots, ka mēs neprotam mācīties no citu kļūdām, un, kamēr pašas neuzkāpjam uz tā grābekļa, uz kura kāpušas jau citas, neticam, ka ar kātu tiešām var dabūt pa galvu. Visbiežāk šādas kļūdas pieļaujam tieši emociju iespaidā, jo racionālā domāšana vienkārši atslēdzas. Espati.lv apkopoja dažus populārākos grābekļus, kuriem stampājam pa virsu visas kā viena. 

1. Mēs piedodam un atgriežamies pie viņiem jau kuro reizi. Kaut esam nolēmušas šķirties, un, pat ļoti iespējams, ka iniciators ir bijis tieši viņš, pēc kāda laika esam gatavas piedot un atgriezties. Nav lieki jāpiebilst, ka  atgriešanos vēlas viņš, jo izrādās, ka jau sesto reizi nespēj dzīvot bez savas mīļotās.  Mēs, protams, esam kā spārnos, dzirdot šo vaļsirdīgo atzīšanos, sajūtamies kā glābējas un, ilgi nedomājot, piekrītam atjaunot attiecības. Nez kādā brīnumainā kārtā nodzēšas fails ar to, kāpēc tad īsti šķīrāmies. Vairs neatceramies nevienu strīdu vai kaitinošu ieradumu. Un, protams, mēs domājam, ka šoreiz viss būs citādāk un uz mūžu.
2. Mēs domājam, ka esam īpašākas par citām. Iepazīstamies ar brīnumjauku vīrieti. Tas nekas, ka viņš savulaik pavedinājis jau kādu draudzeni, viņas māsu un māsīcu. Ak, tās vieglprātīgās!  Mēs jau neesam tādas! Mēs esam īpašas, tāpēc mūs viņš tik viegli ap pirkstu neaptīs, mēs taču nemaz netaisāmies padoties, tikai izbaudīt šo uzmanību un pasmieties par viņu no saviem augstumiem, jo mums par viņa nodomiem viss ir zināms.  Bet kādu dienu mēs nejauši attopamies viņa gultā. Kā tas gadījās? Kā tas notika? Un lieki piebilst, ka kopš tās reizes no viņa telefona zvanu neesam saņēmušas.
3. Pēc kopā pavadītas nakts viņi noteikti iemīlēsies. Mēs domājam – ja mums ar vīrieti ir bijis sekss, tas noteikti kaut ko nozīmē. Atcerēsimies, ka vīrietim sekss sākas biksēs, bet sievietei galvā. Viņiem, lai ar mums gulētu, nav vajadzīga īpašā emocionālā saikne, savukārt mēs gluži vienkārši jaucam fizisko tuvību ar emocionālo tuvību.
4. Viņi mums var melot acīs skatīdamies. Jo gluži vienkārši mēs viņiem akli ticam. Ne vienmēr draudzenes stāsts par kādu citu, ar kuru mūsu vīrietis redzēts sēžam bārā, jāuztver ar pilnīgām šausmām, bet varbūt der ieklausīties, ja mums par mīļotā ne visai uzticamajām gaitām informē arī citi draugi un paziņas? Mēs sakām: ”Muļķības!” Viņš taču visu paskaidroja – biznesa tikšanās vai veca draudzene, kuru pazīst no divu gadu vecuma, bet visticamāk, ka visas draudzenes sūdzambībeles ir šizofrēniķes un nespēj vien sagaidīt mūsu šķiršanās brīdi, vai ne?
5. Mēs kaut kādu nezināmu cēlu mērķu vārdā esam kopā ar pilnīgu kretīnu. Viņš jau trešo reizi aizmirst mūsu dzimšanas dienu, viņš nekad nepiedāvā aizbraukt pakaļ pēc darba, kad ārā gāž lietus kā no spaiņiem. Viņam riebjas visas mūsu draudzenes un galu galā mums vispār nav, par ko runāt. Mēs pašas gan skrienam pēc katra svilpiena un atsaucamies uz katru lūgumu palīdzēt. Tas ir tik netaisnīgi! Bet...mēs vēl joprojām esam šim vīrietim blakus. Iespējams, ka visi spilveni un draudzeņu pleci pieraudāti slapji, bet nekas nemainās. Vislielākais trieciens nāk tad, ja tomēr izlemjam savam princim pateikt visu, ko par viņu domājam. Visticāmāk, ka atbilde būs:”Ak, kungs, nu kas tev liek man palīdzēt? Nepalīdzi! Pats tikšu galā!” vai “Es taču nezinu, ko tev dzimšanas dienā dāvināt, pasaki, ko gribi, nopirkšu!” un visbeidzot: “Ja jau esmu tāds kretīns, ej prom!”
6. Mums tā patīk vēlamo uztvert par esošo! Mēs bieži vien izsapņojam kaut kādas lietas un tik ļoti tām noticam, ka, atklājoties nevēlamajai patiesībai, rodas vilšanās, kas līdzinās šoka stāvoklim. “Kā!? Viņš taču bija manī iemīlējies, kāpēc viņš pasūtīja mani trīs mājas tālāk, kad naktī, viegli iereibusi no tikko izdzertās vīna glāzes, es aizrakstīju pikantu īsziņu?” Visticamāk, ka nepārprotamais flirtsmūsu izpratnē bijusi tikai tāda jauka pačalošana aiz pieklājības. Vīrieši mēdz būt arī vienkārši galanti. Vai arī situācija, kad esam jau izdomājušas sev vēlamo dzimšanas dienas dāvanu... Izdomājušas un iedomājušās, ka viņš ar savām lieliskajām ekstrasensa spējām to ir nolasījis no acīm. Kas, ellē, tas? Biļetes uzDisko nakti? Bet kā tad ar tiem satriecošajiem Swarovski auskariņiem? Un lieki piebilst, ka staigājam sapūtušās nedēļu, kuras laikā apvainošanās iemesls mūsu vīrietim ir biezā miglā tīts.

Kāpēc šīs kļūdas pieļaujam? Laikam jau tāpēc, ka mīlas lietās tomēr negribas zaudēt romantiku un ticību labajam. Gribas domāt, ka ar katru nākamo reizi tiešām pasaule kļūs labāka, un viss izdosies. Un tik ļoti negribas jau pašā sākumā kādu noniecināt. Ja nu viņš ir viens no desmit tūkstošiem? Un ļoti iespējams, ka tieši tā esi savu vienīgo atradusi – ļaujoties neprātam. Tāpēc šīs emocionālās kļūdas nekad nebeigsies, un mēs turpināsim par tām runāt atkal un atkal....