par manu blogu

Kā jau minēju savos iepriekšējos rakstos es jūtu, ka man vajag vietu, kur vienkopus savāk visu, kas man uz sirds un pratā, .Jau iepriekš esmu mēģinājusi veidot blogus, bet arī bloga veidošana ir darbs, kas ikdienas saspringtajā ritmā ir papildus slodze un ne vienmēr ir laiks un vēlēšanās ar to nodarboties, kā arī zinot manu personību, kad ļoti ātri iedegos ar kādu ideju vai nodarbošanos un tikpat ātri apdziestu ceru, ka kopā ar šo vietni būšu uz ilgu laiku. Paskatoties manā datora un e-pastos ir pilns ar rakstu linkiem, atziņām, izteikumiem, fotofgrāfijām un maniem tābrīža personiskajiem meumuāriem nolēmu, ka beidzot ir jāievieš kārtība, vismaz tajā daļā, kas  nav tik dziļi dvēselika, personiskia un svešām acīm neatklājama. Dažkārt lasot citu cilvēku teikto tas liekas tik pazīstams un tuvs it kā es pati to būtu rakstījusi un liekas, ka labāk izklāstīt domas nav nemaz iespējams vai  ir piedzīvota personiski uz savas ādas. Un tā ir vistīrākā taisnība, ka lai kaut ko saprastu mums pašiem ir jābūt tadai pieredzi, sapratīs tikai tas, kuram pašam tā ir bijis, man patīk teiciens paēdušais izsalkušo nesapratīs. Vēl man patīk viedokļu apamaiņas un dažādi cilvēki un dažādi uzskati. Un tāpat, kā pasaulē nav cilveku divu vienādu fiziski, tāpat nav arī divu vienādu cilveku ar vienādiem nervu sazarojumiem un savienojumiem, tas ir psiholoģisiki vienādu. Un ar vienādu dzīves pieredzi- skatījumu. Protams psihiski un fiziski vesaliem cilvēkiem jau ģenētiski, insinktu līmenī un emocionālajā visi cilvēki alkst un kāro pēc viena un tā paša un dēmoniņi visos mīt līdzigi. Bet neaizmirsīsim, ka katrs ir neatkārtojama, unikāla personība. Tipiski sev esmu novirzījusies no sākotnējās tēmas, arī ar šo savu īpašību ir jāstrādā, bet kamēr ir domu plūsama un iedvesma es to izmantoju, tas tāds attaisnojums pašai sev. Un šis raksts tapa sakarā ar to, ka tikko izlasīju pāris rakstus, kas man iepatikās un vēlos nopublicēt arī šeit.